Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą
Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą
Latvijas Universitāte
Bibliotēku zinātnes un informācijas fakultāte
Antīkā literatūra
Konspekti
Antīkā literatūra
nepilna laika
1.kurss
Rīga/1999.gads
Sengrieķu literatūras periodizācija
(9.-18. gs.p.m.ē. (m.ē. 3.; 4.gs.)
|1. Arhaiskais |Eposs |Homērs |Iliāda, Odiseja |
|periods |(Varoņepos| | |
|(9.-7.gs.p.m.ē.|s) | | |
|) | | | |
| |Didaktiska|Hēsiods |Darbi un dienas, Teogonija|
| |is eposs | | |
| |Fabula |Ezops | |
|2. Klasiskais |Lirika |Kallins |}7.gs.p.m.| |
|periods |(elēģija |Tirtajs |ē. | |
|(7.-4.gs.p.m.ē.|un jambi) |Mimnerms | | |
|) | |Arhilohs | | |
| | |Solons |}6.gs.p.m.| |
| | |Teognīds |ē. | |
| |Melika |Alkajs |Man apmulst prāts, |
| | |Sapfo |Ziloņkaurokturis |
| | |Anakrionts |Jau mēness ir zudis skatam |
| | | |Steidzies puisēn... |
| |Koru |Pindars |Pītiskā Epinīkija Etnas |
| |lirika | |Hieronam |
| |Traģēdija |Eshils |Sasaistītais, Prometejs, |
| | |(545.-456.g.p.m|Oresteja, Agamemnons |
| | |.ē.) |Horeforas - ziedotājs |
| | | |Eimenīdas - lebvēlīgās. |
| | |Sofokls |Antigone, Valdnieks Edips |
| | |(496.-406.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Eiripīds |Mēdijas, Hipolits, |
| | |(484.-406.g.p.m|Trojietes, Helena, |
| | |.ē.) |Orests, Elektra, |
| | | |Ifigēnija Aulīdā, |
| | | |Bakhantes |
| |Komēdija |Aristofāns |Jātnieki, Mākoņi, |
| |1) |(450.-384.g.p.m|Lapsenes, Miers, Putni,|
| |Vecatiskā |.ē.) |Vardes, Bagātība, |
| | | |Aīstrate, Sievietes tautas |
| | | |sapulcē, Sievietes |
| | | |Tesmoforiju svētkos |
|Atiskais posms |Vēsturiskā|Herodots | |
|(5. - 4. |proza |(484.-424.g.p.m| |
|gs.p.m.ē.) | |.ē.) | |
| | |Tukidids |Vēsture 8 grāmatas |
| | |(460.-400.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Ksenofonts |Grieķijas vēsture |
| | |(430.-355.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| |Retoriskā |Lizijs |Runa pret Eratostenu |
| |proza |(459.-380.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Demostens |Trešā runā pret Filipu |
| | |(384.-322.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| |Folozofisk|Platons |Valsts |
| |ā |(427.-347.g.p.m| |
| |proza |.ē.) | |
| | |Aristotelis |Poētika |
| | |(384.-322.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
|3. Helēnisma | |Menandrs |Īgņa, Šķīrējtiesa |
|laika | |(342.-392.g.p.m| |
|literatūra | |.ē.) | |
|(3.-1.gs.p.m.ē.| | | |
|) | | | |
| | |Teokrīts |Idilles, Sirakūzietes |
| | |(310.-250.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Kallimahs |Tabulas, Cēloņi |
| | |(310.-240.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Rodas |Argonautika |
| | |Apollonijs | |
| | |(295.-215.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
|4. Romas | |Plūtahs |Morāles traktāti, Paralēlie|
|laikmeta | |(46.-120.g.m.ē.|dzīves apraksti |
|literatūra | |) | |
|(1.gs.p.m.ē.- | | | |
|m.ē.4.gs.) | | | |
| | |Lukiāns |Mušas slavinājums, Bez |
| | |(125.-180.g.m.ē|mantojuma atstātais, Dievu |
| | |.) |sarunas, Jūras sarunas |
| | |Longs |Dafnīds un Hloja |
| | |(apm.2. vai | |
| | |3.gs.m.ē.) | |
Homērs
Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas
apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra
dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi.
Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi
ir eposi Iliāda un Odiseja, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais
dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu
biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri
estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba
neatdarināms paraugs.
Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas
ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu
vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā
atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16.,
12.gs.p.m.ē.
Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz
Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. Iliāda stāsta par Trojas aplenkšanas
pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja
dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties,
un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās
Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls,
saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.
Odiseja ir nedaudz jaunāka poēma par Iliādu. Tā veltīta grieķu
varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona
vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas
Penelopes.
Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un
mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī
vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu
rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti
vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos
attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos
minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē,
ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā
notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas
jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par
Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). Iliādā un Odisejā
atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-
III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās
izveides laiku.
Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.
Iliādas un Odisejas māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām
tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. Tas ir episkajam stilam raksturīgais
nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas,
rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie
epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs
- būtiskākās šī stila iezīmes.
Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums
nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20
gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru:
Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš
sacerējis tikai Iliādu un Odiseju, bet daži hellēnisma laikmeta
pētnieki Odiseju atzina par kāda cita dzejnieka darbu. Tā saucamais
Homēra jautājums par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad
vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: Iliāda un Odiseja esot atsevišķu
dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un
rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni:
unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un
analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas
dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zinātnieku aizstāv iespēju savienot
abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu
vēsturisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā
veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).
Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu
literātūru un mākslu, bet ar Vergilija Eneidas starpniecību arī
Rietumeiropas eposa attīstību.
Homēra lliāda un Odiseja ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras simbols.
Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)
Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.
Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs. sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā Darbi un dienas.
Darbi un dienas ( šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar
to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku
tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir
neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo
pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem
jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana.
Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt
netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.
Hēsiods izvirza uzdevumu ( runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā
Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu
korumpētību, varmācību, patvaļu.
Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts vīriem.
Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un saticība.
Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.
Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem, neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā, kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš tic taisnības uzvarai. Darbos un dienās var atrast daudzus sakāmvārdus un parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.
Teogonija parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja
no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco
dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc
Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - tumšs tukšums, Zeme un Erots (
mīlestība. No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaules
daļas ( Erebs Tumsība, gaišais Ēters, Debsis, Jūra, Saule, Mēness.
Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā
bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā cilvēkus
rīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas,
Slepkavības, Ķildas, Meli utt.
Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)
Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē. vēsturnieks Hērdots apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos ticis nogalināts.
Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav jācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl lielāku nelaimi.
Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet tie sevī
nevienmēr ietver tās īpašības, kādas ir pierast personificēt ar tiem
(skudra - strādīga, lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju īpašību paudēji
(skudra - melīga un zaglīga)
Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.
Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.)
Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis Dienviditālijā,
Venosā. Tēvs brīvlaistais ( tas bija kauna traips, kas nepameta Horāciju un
radīja zināmu nepilnvērtības sajūtu, lai gan apzinājās savu nozīmīgumu
Romas literatūrā. Studēja Romā grieķu un romiešu literatūru, retoriku,
filozofiju. Vēlāk zināšanas papildina Atēnās. Studē stoiķu un Epikūra
filozofiju. Iestājas republikāņu armijā 41.gadā piedalās kaujā pie Filipām
pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc amnestijas
atgriežas Romā, bet viņa īpašumu konfiscē par labu oktaviāna veterāniem.
Palicis bez līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža pienākumus un nodarbojas
ar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija draudzību, kurš ieved viņu Mecenāta
pulciņā. drīz pēc Mecenāta nāves arī Horācijs mirst un tiek apglabāts
blakus. Mecenāts bija tas, kas iepazīstināja Horāciju ar Augustu un tas
viņam piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās, gribēdams sevi pasargāt
no intrigām.
Slavu Horācijam atnesa Satīras, Epodi.
Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu, kļuva par Augusta slavinātāju.
Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta
himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība.
Satīras un Epodus rakstījis savas literārās darbības sākumā.
Satīras ( izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.
1.grāmta ( 10 satīras
2.grāmata ( 8 satīras.
Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs tās sauca par Sarunām. To valoda ir viegla, tuva Prozai.
Satīrās Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas
problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot
netikumus. Satīras ( mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi.
Satīru dibinātājs - Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam
neizkoptu stilu. Horācija credo ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas
ar jauno dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. Satīrās pauž savus
filozofiskos uzskatus sintizējot epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka
baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.
Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu
humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru
cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi
(piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).
Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu.
Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas,
atziņas. Satīrās spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.
Epodi - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.
No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un aso toni. Bet Epodu saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem.
Epodos izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām.
2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša zemnieka dzīvi,
pēdējā strafā noskaidrojās, ka lauku idilles slavinājums ir liekulīgs.
Epodās parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski mainās.
Epodas jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav Satīrās.
Odas - četrās grāmatās, trīs iznāk 43.g.p.m.ē. bet ceturtā
33.g.p.m.ē.
Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu zelta
vidusceļu - Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts.
Odās atspoguļojas ar Horācija personisku pārdzīvojumi. Raksta par
mīlestību, bieži mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jūtu
īstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas nesaviļņo lasītāju.
Horācijs augsti vērtē draudzību. Viņš ieviesis romas literatūrā grieķu
pantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies no Alkaja, Anakreanta,
Sapfas. Odas ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura bagātību,
izteiksmes tēlainību.
17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko Gadsimta himnu, un pēdējais darbs ir
Vēstuļu grāmatas. Tās adresētas atsevišķām personām. Padziļina
iepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās grāmatas trešā
vēstule ( Dzejas māksla ( runā par dzejas teoriju, drāmu. Vēstulē - 476
vārsmas. Skarti kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēc
viengabalainības, stila atbilstību saturam. Atturēšanās no lieka
naturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībām
uz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas salīdzinājums.
Dzejas māksla ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais paraugs
Romas literatūrā.
Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)
Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.
Ovīdija biogrāfija ir viņa Skumju elēģija ceturtās grāmatas
10.elēģijā.
Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls.
Mācījies retoriku skolā Romā. Ovīdijam padevušas svazorijas, kurās
nepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas uz
Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur padziļina savas zināšanas. Atgriežoties
Romā strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni. Bet šis darbs viņu
neinteresē un viņš nododas literatūrai. Izveidojas par sava laika
populārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, ka
var dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā, Ovīdijs tiek
izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās jūras piekrastē. Ar šo pilsētu
sasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu neapmierināja
Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums Mīlas māksla atklāja Augusta
Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I posmā Ovīdijs pret
Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja par
protestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā. Apbedīts netiek
Romā, bet turpat trimdā.
Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:
1) mīlas dzejas ( Mīlas dzeja, Mīlas elēģija, Varones, Mīlas māksla, Zāles pret mīlestību;
2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas ( Fāsti, Metamarfozas;
3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) ( Skumjas elēģijas,
Vēstules no Panta
Mīlas ēlēģijas ( piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa
slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītas
vienai varonei ( Korinnai. Taču atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija
Korinna ir vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas ārējo
portretu, bet neatklāj savas jūtas. Tai nav savas sejas, dvēseles, tā
iemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikai
turpinātājs, bet arī novators.
Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet gan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas verdzeni.
Varones ( piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē esošajiem vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.
Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība, greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas par nāvi, lūgums atgriezties.
Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā
Medeja, pamestā Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi pārdzīvo
savas jūtas.
Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas,
helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgi
pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas,
kā piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis
Virgīlijs.
Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta Varones, top arī viņa traģēdija Medeja, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies.
Mīlas māksla ( savdabīga parodija.
I.daļa - par mīlas objektu atrašanu
II.daļa - par iekarošanu
III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.
Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam sievietēm. Daudz izmantoti salīdzinājumi.
Zāles pret mīlestību - padomi kā izārstēties no nelaimīgas mīlestības. Dod atziņu, ka mīlestība ir kā slimība un zāles katram vajadzīgas citādākas.
Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura dziļuma. Ovīdijs vispilnīgāk atspoguļo mīlestību, Iedziļinās sievietes jūtu pasaulē, pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.
II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām.
Fasti - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi. Atbilst augusta centieniem.
Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. Šīs teikas kopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un sākas ar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. Fastās aplūkoti vissenākie dievi un laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek pielīdzināti dieviem. Fasti saista ar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz ar to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.
Metamorfozas - poēma par dievu un cilvēku pārvēršanos dzīvniekos, augos, akmeņos, zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību, cilvēka sarežģīto, pretrunīgo raksturu. Metamorfozas atspoguļo pasaules vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. Metamorfozas ir visuma vēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visu grieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no 15.grāmatām, darbība tajās notiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu mīti, argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji.
Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam kosmosam. Mīts par
četriem cilvēces attīstību posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs
laikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par Faetonu, Saules
dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko kā nav sadedzinājis zemi
(II gr.); par Narcisu, kas noraidījis nimfas Eho mīlu, bet iemīlējies pats
savā attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo mīlu (IV gr.);
teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bērniem un viņus zaudējusi
augstprātīgās lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdīgo
mīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teika
par Orfeju un Eridiki, mīlas mīti, kurus stāsta Orfejs (X gr.); Keika un
Halkionas uzticīgā mīla (XI gr.).
Skumju elēģijas - piecas grāmatas.
I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jūrā, kas kuģi atdzen pie Itālijas krastiem.
5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viņa liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu.
3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu.
II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst savu lepnumu un lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un pelēki Ovīdijs apraksta trimdas ainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis.
III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drūmo raksturu.
IV.grāmatā stāsta par to, kā viņam nācies aizstāvēties ar ieroci rokās.
Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.)
Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies Atenās, vēlāk uzturējies Sirkūrās, Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikas žanrus.
Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējās grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.
Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4 grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:
1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā
2) Pītiskās - uzvara Delfās
3) Nemejiskās - uzvara Nemejā
4) Istmiskās - uzvara Istmā.
Solons (638. - 558.g.p.m.ē)
Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas un
to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnu
demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskās
krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solons
tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti,
Atēnu zemnieki atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā darbība
spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir viņa politiskās
darbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju Solamīnas. Tajā viņš
aicina atēniešus nebūt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto Solamīnas
salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsētu,
līdzjūtība pret verdzībā pārdotajiem.
Solamīna
Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, ar ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.
Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,
Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.
Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī,
Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.
Solamīnas beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. To visu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savu grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:
No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es
Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.
Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)
Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk izmanto Horācijs.
Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu, bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.
Sapfo (6.gs.p.m.ē.)
Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu
meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un
Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo
Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgā
liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi
nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto dažādus
pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo
strofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīves
priekam. Te parādās jūtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums,
spilgta emocionalitāte.
No viņas saglabājusies Himna Afrodītei. Sapfo Afrodīti uzrunā kā senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.
Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas, mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas dvēsele.
Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek parādīts dvēseles nosakņojums.
Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.
Jau mēness ir zudis skatam,
Un Plejādes sen jau projām (
Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.
Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds jauneklis.
Epitalāmijas
Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat pieminēts vīndevis Hermijs.
Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)
Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju,
vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,
Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīga
mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir
Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgu
rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku
izplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un
saturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt oriģinālu no
atdarinājuma.
Dzeja ir viegla, rotaļīga
1. Prieku baudīšana.
2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.
3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.
Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)
Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs
dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis
nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu
koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi
raksturo kā kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas.
Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko dzīves daļu
pavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un
jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rinda
pantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi.
Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu
daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, kā
arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas
remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļ
arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieks
stāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa
dzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, ka
straujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt
spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjūtas attieksmē
pret dzīves daudzveidību.
Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.
Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.
Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo tā, kā nolicis liktenis.
Teognids (6.gs.p.m.ē.)
Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satu